Mēs izmantojam sīkdatnes, lai dotu jums labāko iespējamo pieredzi mūsu mājas lapā. Turpinot pārlūkot šo vietni, jūs dodat piekrišanu izmantot sīkfailus. Lai iegūtu sīkāku informāciju un mainītu uzstādījumus, lūdzu lasiet vairāk saitē Privātuma politika.
Vairāk informācijas Akceptēt
81% no Admiral Markets UK Ltd. privātajiem ieguldītājiem savos kontos zaudē naudu, veicot CFD tirdzniecību. CFD ir sarežģīti finanšu instrumenti un tiem ir augsts risks attiecībā uz strauju naudas zaudēšanu sviras finansējuma dēļ. 81% no Admiral Markets UK Ltd. privātajiem ieguldītājiem savos kontos zaudē naudu, veicot CFD tirdzniecību. Jums būtu jāapsver tas, vai izprotat, kā CFD darbojas, un vai jūs varat atļauties uzņemties augsto naudas zaudēšanas risku. expand_more

Garš stāsts par kvantitatīvo mīkstināšanu

Augusts 10, 2016 10:16 Europe/Paris

Šajā rakstā iepazīsim kvantitatīvo mīkstināšanu jeb QE sīkākās detaļās! Diskutēsim par dažādām ekonomikām un to atšķirībām, kā pamanīt ekonomisko krīzi un to apkarot, kvantitatīvās mīkstināšanas kritiku un ietekmi uz valūtu tirgiem!

QE jeb kvantitatīvā mīkstināšana

QE - Ievads

Nesagatavotiem prātiem finanšu un ekonomikas pasaules var likties diezgan sarežģīta un komplicēta. Mulsinoša terminoloģija un daļēji apšaubāma ekonomisko teoriju loģika var likt apmaldīties pat visvienkāršākajos tematos. Kvantitatīvā mīkstināšana (quantitative easing) jeb QE ir viens no šiem tematiem un tālāk rakstā varēsiet atrast visu nepieciešamo informāciju, lai to beidzot saprastu. Izskaidrosim, kas ir kvantitatīvā mīkstināšana (QE), kāpēc tā tiek veikta un vissvarīgāk, kā QE iespaido jūsu tirdzniecību un grafikus.

Vispirms maza atruna: ļoti svarīgi ir saprast, ka ekonomikas zinātnes ir teorētisko modeļu pasaule.

Pastāv tikai empīriskie dati, kas saņemti, novērojot ekonomikas notikumus, nevis kontrolētus eksperimentus. Ekonomisti ar šiem datiem rada ekonomiskos modeļus, kas paredzēti datu izskaidrošanai, cerot, ka šie modeļi var tikt pielietoti, lai prognozētu nākotni. Parādoties jauniem datiem, rodas arvien jaunākas teorijas. Zemāk rakstītie apgalvojumi nav ekonomikas noteikumi, ko ņemt vērā, bet gan drīzāk modeļi, kas raksturo ekonomiku, cik vien labi tas ir iespējams ar datiem, kas līdz šim ir pieejami.

Kas ir kvantitatīvā mīkstināšana - QE?

Kvantitatīvā mīkstināšana ir monetārā politika, ko Centrālās bankas īsteno ar mērķi palielināt likviditātes līmeņus un kopumā stimulēt ekonomiku, iegādājoties konkrētu apjomu valsts obligāciju un citus finanšu aktīvus. QE asociē arī ar procesu, kurā Centrālā banka palielina ekonomikā esošās naudas piedāvājumu.

QE - ātra vai lēna izaugsme, bet galvenais izaugsme

Varētu teikt, ka pamatā ir divu veidu ekonomikas: attīstītās un attīstības. Abu veidu ekonomikām ir jāaug vairāk vai mazāk ar konstantu ātrumu. Ja ekonomika pārstāj augt, vai tās izaugsmes temps samazinās, iestājas stagnācija vai pat recesija. Ja ekonomika neaug vienmērīgi vai ar pieaugošu tempu, tad tā faktiski atrodas recesijā. Atšķirība starp attīstības un attīstītajām ekonomikām ir izaugsmes tempā. Attīstītas ekonomikas, piemēram, ASV, Lielbritānija, Japāna, Vācija pieņem 2% IKP izaugsmes tempu gadā kā pozitīvu rādītāju. Attīstības valstīm, piemēram, Brazīlija, Krievija, Indija un Ķīna, kas arī zināmas kā BRIC valstis, labs rādītājs ir 6-8% IKP izaugsme gada laikā. Tagad iedomājaties, ka esat daudzsološas valsts valdībā. Jūsu uzdevums ir stabila ekonomiskā izaugsme. Kā to panākt?

Ražošanas jauda

Pirmā lieta - ražošanas jaudas palielināšana. Jūsu valstij ir jāražo vairāk, lai apmierinātu augošo pieprasījumu no tās iedzīvotājiem. Tas var tikt sasniegts 2 dažādos veidos: palielinot darbinieku skaitu, vai arī palielinot viņu efektivitāti. Piemēram, jums ir viens zemnieks, kas apstrādā savu zemi ar arklu. Tas ir labi viņam, bet valdība varētu panākt vēl labāku rezultātu.

Jūs, kā valdība, varat iztērēt daļu valsts budžeta un palielināt lauksaimnieciskās ražošanas daļu ekonomikā 100 reizes, nolīgstot vēl 99 zemniekus ar arkliem, vai arī iegādājoties buldozeru, kas paveiks visu darbu.

Dažas lietas, kas šeit jāapspriež. Pirmkārt, ražošana jūsu mazajā, augošajā ekonomikā patiesībā ir palielinājusies, bet, lai pieaugums turpinātos ar nemainīgu ātrumu, jums jāturpina pievienot buldozerus vai zemniekus ar arkliem ar nemainīgi pieaugošu tempu.

Otrkārt, strādnieku skaita palielināšana parasti notiek attīstības ekonomikās, kuras šobrīd vai tuvakajā nākotnē neizjūt mazkvalificēta darbaspēka trūkumu, piemēram, Indija un Ķīna. Attīstītās ekonomikās, piemēram, ASV un Vācijā, sakarā ar tām raksturīgajiem zemiem iedzīvotāju pieauguma tempiem un augsto izglītības un tehnoloģiju attīstības līmeni, valdības dod priekšroku buldozeru skaita palielināšanai. Ekonomikai attīstoties no attīstības valstu ekonomikas uz attīstīto valstu ekonomiku, tehnoloģiskās priekšrocības kļūst par tās vienīgo iespēju palielināt ražošanas apjomus ar vēlamo ātrumu.

Investīcijas ekonomikā

Paturēsim prātā arī to, ka lauksaimniecības zeme jūsu valstī ir ierobežots resurss, tāpat kā no tās iegūstamā lauksaimniecības raža. Tāpēc, lai atbalstītu ražošanas jaudas pieaugumu, jums nepieciešama otrā lieta - tehnoloģiskās priekšrocības. Tie ir buldozeri, mēslojums, ģenētiski modificēti augi utt.

Trešā lieta/faktors sarakstā ir investīcijas un tās ir ļoti svarīgas. Jūsu ekonomikai ir ļoti nepieciešama nauda, jo gan zemniekiem ar arkliem, gan buldozeriem, ir nepieciešama nauda, lai sāktu strādāt un varētu turpināt tādā pašā vai pieaugošā tempā. Tas nozīmē, ka arī jūsu ekonomikas finansējumam ir jāaug nemainīgi pieaugošā apmērā.

Jūs saskaraties ar problēmu: kur ņemsiet visus nepieciešamos finansiālos līdzekļus, lai nodrošinātu šo nemainīgi pieaugošo ekonomikas izaugsmi?

Vienkārši - jūs izveidojat banku sistēmu ar vienu lielu nacionālo Centrālo banku sistēmas vidū un daudzām mazākām privātām bankām. Tagad jums ir Centrālā banka, kas ir spējīga radīt/drukāt tik daudz naudas, cik jums ir nepieciešams, bet jūs to nevarēsit saņemt tiešā veidā, bet gan caur privāto banku tīklu. Lūk, kā tas darbojas:

Jūs paņemat papīra gabalu, uzrakstāt ''Esmu tev parādā naudu'' un uzliekat ūdenszīmi uz tā. Tikko izgudrojāt valsts obligāciju - valsts parāda vienību. Pēc tam vajadzēs organizēt izsoli, uz kuru aicināsiet mazākas bankas, lai tās pērk jūsu parādzīmi. Bankas ar prieku iegādājas attiecīgās valsts obligācijas, tāpēc vien, ka tās emitē valdība, jo valsts vienmēr tiek uzskatīta par uzticamu debitoru, un vēl pie tam tiek samaksāti procentu maksājumi par aizdevumu.

Ievadsemināri ar Admiral Markets!

Vēlaties ātrā un vienkāršā veidā apgūt finanšu instrumentu tirdzniecības pamatus? Admiral Markets katru mēnesi rīko ievadseminārus, kuros iepazīstinām ar finanšu tirgiem, MetaTrader platformu un pakalpojumiem, kurus sniedzam jau 18 gadus! Pilnībā bez maksas - reģistrējieties jau šodien!

Admiral Markets

Tagad privātās bankas var turēt valsts parādu, līdz tas tiek atmaksāts, vai arī doties atpakaļ uz Centrālo banku un samainīt parādu pret naudu. Tas ir veids, kā jūs iegūstat naudu, bet Centrālā banka no jums (valsts) iegūst valsts obligāciju, kurā rakstīts, ka jūs esat parādā. Labākā daļa tajā visā ir tas, ka jūs varat aizņemties tik, cik vēlaties. Šādā veidā jūs vienlaicīgi iepludiniet gan naudu, gan arī parādu ekonomikā, un jūs to varat atkārtot neskaitāmas reizes.

Naudas radīšana - inflācija un deflācija

Aizmirsīsim par parādu uz minūti un koncentrēsimies uz ekonomiskās izaugsmes finansēšanu ar tikko izveidoto naudu. Ātri vien atklāsiet, ka šeit ir āķis ar naudas radīšanu. Jo vairāk naudas jūs radīsiet, jo vairāk naudas būs apritē, tādējādi tās vērtība samazinās. Šeit darbojas piedāvājuma un pieprasījuma princips. Naudas piedāvājuma palielināšanas process jūsu ekonomikā tiek saukts par inflāciju. Tomēr jūs vēlaties, lai turpinās ekonomikas izaugsme, tāpēc jūsu Centrālā banka vienmērīgi un stabili turpina printēt naudu.

Ekonomikas mēģina noturēt inflāciju optimālā līmenī, kas atbilst viņu izaugsmei. Parasti tie ir 2 līdz 5% gadā. Viss zem 2% ir uzskatāms par deflāciju un ir bīstams, jo var palēnināt jūsu ekonomikas izaugsmi pietiekami daudz, lai jūs apdraudētu ekonomiskā krīze. Ja apritē nav pietiekami daudz naudas, lai iedzīvotāji varētu norēķināties par produktiem, ko jūsu ekonomika saražo, uzņēmumi tam pielāgojas un samazina ražošanas apjomus, un pirms jūs to pamanāt, 30% no valsts iedzīvotājiem ir izsalkuši bezdarbnieki, jo jūs ļāvāt naudas piedāvājumam nokristies tikai par dažiem %.

Tātad zems inflācijas līmenis ir slikti. Kā ir ar augstu inflācijas līmeni? Inflācija virs 7-10% tiek saukta par hiperinflāciju un tā ir tikpat bīstama, jo rada citu krīzes veidu. Redziet, ja nauda tiek laista apgrozībā pārāk lielā apmērā, tā zaudēs savu vērtību, un jūs attapsieties ar lielāku naudas daudzumu, kas var nopirkt mazāk lietu. Hiperinflācija Veimāras Republikā - mūsdienu Vācijā - 1921. gadā padarīja vācu markas tik nevērtīgas un plaši pieejamas, ka vācieši tās sāka izmantot apkurei.

Kā ekonomikā iepludināt jauno naudu?

Kad esat noskaidrojuši optimālo inflācijas līmeni jūsu ekonomikai, laiks izvirzīt inflācijas līmeņa mērķi, kas ir jāsasniedz Centrālajai bankai. Piemēram, vispiemērotākā jums ir 3% gada inflācija. Centrālajai bankai ir vairāki veidi, kā palielināt naudu ekonomikas apritē - abi ir "netieši". Pirmkārt, Centrālā banka var aizdot naudu valdībai, un tad valdība var iepludināt naudu ekonomikā to tērējot, piemēram, ceļot tiltus un ceļus. Tos sauc par budžeta tēriņiem.

Otrkārt, Centrālā banka var aizdot naudu privātajām bankām, kuras vēlāk šo naudu aizdos privātpersonām vai uzņēmējiem, tādējādi liekot naudai cirkulēt ekonomikā. Otrā opcija ir nedaudz sarežģītāks process, jo privātajām bankām ir savas ekonomiskās intereses un ja privātās bankas uzskata, ka aizņemties naudu no Centrālās bankas nav finansiāli ienesīgi, bankas pašsaprotami neaizņemsies naudu. Līdzīgi, ja bankas neuzskatīs, ka aizdot naudu privātpersonām un uzņēmumiem ir ienesīgi, viņas to nedarīs.

Tas ir viens no galvenajiem veidiem, kā nauda var pazust no aprites. Tātad kā Centrālā banka liek privātajām bankām aizņemties naudu no tās? Ar procentu likmju izmaiņām. Zemas procentu likmes nozīmē zemākas izmaksas privātajām bankām, aizņemoties naudu no centrālās bankas un otrādāk (augstas procentu likmes nozīmē augstākas izmaksas). Tātad vienkārši nosakiet zemākas procentu likmes un inflācija pieaugs. Ar augstākām procentu likmēm iniciatīva aizņemties būs mazāka un arī inflācija samazināsies.

Saistībā ar privātajām bankām jāpiemin, ka privātās bankas jūsu ekonomikā ir svarīgākais posms naudas piedāvājumā. Ja Centrālā banka var pievienot naudu ekonomikai, tad jūsu privātās bankas var pavairot naudu, kas jau ir apritē, izmantojot frakcionālo rezervju sistēmu. Banka var aizdot tik, cik vēlas, kā nodrošinājumu atstājot vien rezervju normu no visiem apritē esošajiem līdzekļiem.

Frakcionālā rezervju sistēma - īss piemērs

Piemēram, Jānis atnāk uz banku, atver kontu un nogulda 100$. Pateicoties frakcionālajai rezervju sistēmai, banka tagad var aizdot 90$ no Jāņa naudas, atstājot tikai 10% rezervēs. Mārtiņš ir ieinteresēts aizņemties naudu no bankas. Viņš vēlas aizņemties 90$ ,lai varētu atmaksāt derībās zaudēto naudu Jurim. Juris šos 90$ ieskaita savā bankas kontā.

Tagad Jura banka var aizdot 81$ nākamajam cilvēkam, kuram ir nepieciešams aizdevums - Markam. Un tā tālāk. Tātad mums ir Jānis ar 100$ viņa kontā, Juris ar 90$ kontā un Marks ar 81$ kontā - kopā 271$. Bet patiesībā ir tikai 100$. Šādā veidā bankas vairo apritē esošo naudu, bet tikai ar nosacījumi, ka nauda tiek aizdota.

Pēdējā lieta par banku sistēmu. Svarīgi saprast, ka neskatoties uz to, ka bankas ir spējīgas ietekmēt naudas piedāvājumu, naudas pieprasījumu tās var ietekmēt tikai "netieši". Mārtiņam ir jāgrib atnākt uz banku pēc kredīta un bankai, savukārt, ir jāgrib aizņemties naudu no Centrālās bankas.

Tomēr indivīdi, uzņēmumi un bankas aizņemas un aizdod naudu tad, kad viņi jūtas pietiekami droši to darīt. Tātad būtībā, tikai radot drošu un stabilu ekonomisko vidi, kas veicina izaugsmi un attīstību, valdība var ietekmēt pieprasījumu pēc naudas. Kritums naudas pieprasījumā nozīmē to, ka apritei ir pievienots mazāk naudas nekā jūsu augošā ekonomika pieprasa un tas bieži vien noved pie finanšu krīzes.

Ko vēl vajadzētu zināt?

Tas ir pats minimums, ko nepieciešam zināt par ekonomiku un finansēm, lai saprastu kvantitatīvo mīkstināšanu - QE. Tāpēc īsumā vēlreiz apskatīsim to, ko iemācījāmies: ekonomikai nepārtraukti ir jāaug. Alternatīva ir nevis stabilitāte, bet gan recesija. Lai ekonomika varētu augt, tai ir jāpalielina ražošanas jauda, tehniskā bāze un vissvarīgākais - naudas daudzums apgrozībā. Lai nodrošinātu to, ka ekonomika iegūst investīcijas, kas tai ir nepieciešamas un tai pat laikā apgrozībā netiek izlaists pārāk daudz naudas, Centrālā banka var izmantot vairākas monetārās politikas.

Viens no vispopulārākajiem un efektīvākajiem veidiem, kā Centrālajai bankai regulēt naudas piedāvājumu, ir, palielinot un samazinot procentu likmes. Piedevām, privātās bankas caur kredītiem var pavairot naudu apgrozībā aptuveni 10 reizes, pateicoties frakcionālu rezervju sistēmai. Visbeidzot, valdība ar Centrālās bankas palīdzību var vairāk vai mazāk "tieši" ietekmēt naudas piedāvājumu ekonomikā, tomēr tā nevar ietekmēt pieprasījumu pēc naudas.

MTSE

QE - kā pamanīt finanšu krīzi un kā pret to cīnīties?

Pateicoties Centrālās bankas veida sistēmām, ekonomika īsā laika posmā var augt ar lielu ātrumu un sasniegt milzīgas proporcijas. Tomēr šajās sistēmās ļoti svarīga ir pastāvīga jaunas naudas radīšana sistēmas "dabas" dēļ. Kas notiek, kad iedzīvotāji vairs nejūtas pietiekami droši, lai aizņemtos naudu? Naudas pavairošana ar frakcionālo rezervju sistēmu apstājas. Valsts izdevumi sarūk, pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem samazinās, un arī uzņēmumu izaugsmes tempi apstājās.

Īsi pēc pieprasījuma samazinās arī piedāvājums, uzņēmumi samazina ražošanas jaudu, kā arī atlaiž darbiniekus, tādā veidā mēģinot pielāgoties jaunajiem tirgus apstākļiem. Bezdarbs aug, pēc tam samazinās mājsaimniecību ienākumi un tā viss turpinās lejupejošā spirālē. Kas notiek, kad privātās bankas vairs nejūtas droši un negrib izsniegt kredītus cilvēkiem vai uzņēmumiem? Naudas pavairošana ar frakcionālo rezervju sistēmu apstājas. Ja liels skaits debitoru, vai arī pārāk liels debitors (piemēram,

Bankā ierodoties pārāk daudz personām, kas vēlas izņemt savus līdzekļus, bankas pēkšņi saprot, ka viņu likviditāte sāk palikt mazāka un neefektīvāka, kā rezultātā bankas sāk izvairīties no riskantākām investīcijām un jaunu kredītu izsniegšanas. Šāda rīcība ir ļoti "lipīga", ņemot vērā, ka investorus ir viegli nobiedēt. Tātad ķēdes reakcija turpinās, līdz visi dabū savu naudu un nogulda to "zem sava spilvena", gaidot labākas dienas, kad investēt. Un atkal samazinās valsts izdevumi, uzņēmumu izaugsme apstājas un ekonomika piedzīvo iepriekšminēto spirāli, kas ved uz recesijas bezdibeni.

Šajā mirklī, vai vēl labāk pirms šīs situācijas, Centrālajai bankai ir nepieciešams atpazīt privāto banku problemātisko situāciju un mēģināt to uzlabot, palielinot naudas piedāvājumu ar zemākām procentu likmēm. Ja privātajām bankām būs pietiekoši daudz naudas, lai justos droši, tās atsāks kredītu izsniegšanu privātpersonām un juridiskām personām, un naudas multiplikators (frakcionālā rezervju sistēma) būs spējīgs atsākt savu darbību, sniedzot ekonomikai tik ļoti nepieciešamo stimulu, lai tā varētu turpināt attīstību.

Bet kas notiek tad, kad procentu likmes pietuvojas 0% un vairs nevar tikt samazinātas? Šeit spēlē ienāk kvantitatīvā mīkstināšana - QE.

QE - kvantitatīvā mīkstināšana

Kvantitatīvās mīkstināšanas (QE) plašā definīcija ir - monetārā politika, kurā iekļauts Centrālās bankas finanšu aktīvu iepirkšanas process ievērojamā apjomā ar mērķi stimulēt ekonomiku, iepludinot naudu tiešā veidā. Pamatojoties uz teoriju, no kvantitatīvās mīkstināšanas tiek sagaidītas divas lietas:

  • cirkulācijā esošās naudas apjoma pieaugums;
  • finanšu aktīvu vērtības pieaugums.

Abas situācijas noved pie banku vides, kas stimulē garāka termiņa aizņemšanos privātpersonām un uzņēmumiem un mazāku patēriņu priekš dārgiem aktīviem. Kvantitatīvo mīkstināšanu var īstenot vairākos veidos, pārsvarā mainot to, kādus aktīvus, cik un no kā Centrālā banka iegādājas.

QE - oriģinālā kvantitatīvā mīkstināšana un ieviešanas mēģinājumi

Kvantitatīvā mīkstināšana ir relatīvi jauns koncepts, ko ieviesa vācu izcelsmes japāņu ekonomists, ietekmējoties no nekustamā īpašuma burbuļa ap 1990. gadu. Profesors Ričards Vērners saprata, ka lielākā daļa naudas nenāk no Centrālajām bankām, bet gan no privātajām bankām, kuras ar frakcionālās rezervju sistēmas palīdzību izsniedz kredītus. Profesors argumentēja, ka tas nesekmē Centrālās bankas procesu pirkt valdības obligācijas, bet drīzāk sekmē Centrālās bankas procesu veikt ilgtermiņa darījumus ar privātajām bankām, agresīvi pērkot aktīvus no tām.

2001. gadā Japānas banka ieviesa agresīvu monetāro politiku, ko viņi nosauca par kvantitatīvo mīkstināšanu, tomēr tas nebija tas pats, ko Vērners bija ieteicis. Japānas banka izdarīja tieši to, ko Vērners bija teicis nedarīt - iegādājās milzīgu apjomu ar valsts obligācijām. Mēs tagad zinām, ka mēģinājums izvest pasaules trešo lielāko ekonomiku no desmit gadus ilga deflācijas perioda bija nesekmīgs - tas pat noveda pie atkārtota desmit gadus ilga deflācijas perioda.

2009. gadā Lielbritānijas Centrālā banka iepazīstināja jaunu kvantitatīvās mīkstināšanas variantu un tajā pašā laikā samazināja procentu likmes, lai veicinātu kvantitatīvās mīkstināšanas efektu. Apstrīdami, bet tā bija vēl viena kļūda. Lielbritānija vairāk vai mazāk izdarīja visu pēc Vērnera teorijas, iepludinot naudu ekonomikā caur privātbankām, tomēr tas nepalielināja kredītu izsniegšanu. Tas stimulēja finanšu instrumentu tirdzniecību un svaigi printētās mārciņas pazuda plašajos finanšu tirgos, bet Lielbritānijas ekonomikai, kam šī nauda bija paredzēta, nekas īsti neatlika.

Ap 2014. gadu Lielbritānijas Centrāla banka "izprintēja" $410 miljardus un Lielbritānijas ekonomika sāka uzrādīt atlabšanas pazīme, bet inflācija nokrita pamatīgi zem plānotajiem 2%, līdz pat rekordzemam 0% līmenim, kas atkal draud ar deflāciju. Rezultāts atkal ir pretējs plānotajam.

2008. gada beigās ASV Federālo rezervju sistēma (ASV Centrālā banka) uzsāka pagaidām ambiciozāko kvantitatīvās mīkstināšanas programmu. Pamatideja bija iegādāties pēc vairāk finanšu aktīvu no visiem un visur - sākot ar lētām hipotekāro kredītu obligācijām, kuras neviens negribēja. Tie ir tie paši hipotekārie kredīti, kas izraisīja 2008. gada pasaules krīzi.

Kvantitatīvās mīkstināšanas rezultātā ASV ekonomikā tikai "iepumpēti" 3,7$ triljoni, kuri nākamo piecu gadu laikā "izplatījās" pa visu pasauli. Daudzi pasaules ekonomisti to uzskata par vienīgo sekmīgo kvantitatīvās mīkstināšanas programmu, tomēr par to regulāri nākas dzirdēt kritiku no ekonomistiem, kas nav saistīti ar valdību.

Tomēr ASV ekonomika ir pārgājusi no ārkārtas perioda uz atlabšanas periodu. Ap 2015. gada septembri, Federālo Rezervju sistēma cer sākt pamazām celt procentu likmes, neskatoties uz krītošo inflāciju ASV, kā tas notika iepriekšējos gadījumos. 2013. un 2014. gadā Japāna atkal nolēma veikt kvantitatīvo mīkstināšanu. Viņu programma iepumpēt naudu Japānas ekonomikā vēl aizvien ir mazāka kā ASV, vērtējot kopumā, bet proporcionāli tā ir daudz lielāka.

Japānas banka paziņoja, ka tā ik mēnesi apgrozībā iepludinās naudu, iegādājoties valdības parādsaistības, kas kopsummā sastāda $650 miljardus. Kopš tā mirkļa Japānas ekonomikā nav bijuši ievērojami uzlabojumi. Vienīgi vairāk deflācijas. Eirozona uzsāka pati savu kvantitatīvās mīkstināšanas programmu 2015. gadā, ar mēģinājumu ietekmēt Eiropas ekonomisko palēnināšanos. ECB kvantitatīvās mīkstināšanas programma sākās ar pieticīgu $1 triljonu. Pieticīgu, jo salīdzinām to proporcijā ar visu ekonomiku.

ECB paziņoja, ka viņi plāno ekonomikā iepludināt vienu trešdaļu no tā, ko ekonomikā iepludināja ASV. Eiropas Centrālās bankas ideja bija līdzīga Amerikas FRS. Kvantitatīvā mīkstināšana iekļāva finanšu aktīvu iegādi - valsts obligācijas no Eirozonas valstīm, kā arī aktīvus no uzņēmumiem un finanšu institūcijām. Eiropas Centrālās bankas inflācijas ir mērķis ir 2%, tāpat kā augstāk minētajās valstīs - ASV, Lielbritānijā un Japānā.

QE - kvantitatīvās mīkstināšanas kritika

Pirmais un pats galvenais - kritiķi apgalvo, ka neproduktīvas investīcijas ir deflācijas pamatā. Tādēļ "izmest naudu" privātajās bankās, kas to izmanto finanšu tirgos, nevis izsniedz kredītus iedzīvotājiem, ir neveiksmīgs manevrs. Līdzīgi, izraisot inflāciju citās ekonomikās ar savas valdības parādu, kā ASV to izdarīja ar Ķīnu, nav labi ne ASV, ne Ķīnai un abas puses ir vainīgas.

Cits finanšu ekspertu spārns apgalvo, ka agresīva monetārā politika, līdzīgi kā kvantitatīvā mīkstināšana, "novelk" ekonomikas attīstības ciklu un izlīdzina recesiju - Centrālās bankas izlīdzina arī ekonomikas sprādzienu pēc recesijas. Starptautisko norēķinu bankas (Centrālo banku Centrālā banka) saglabā objektivitāti un uzmanīgu attieksmi pret valstu Centrālajām bankām, bet tāpat piesardzīgi komentē, ka pasaule ir kļuvusi pārāk atkarīga no ekonomiskā stimula.

QE - kvantitatīvās mīkstināšanas ietekme uz valūtu tirgiem

Visam pamatā ir divas tirgus reakcijas uz fundamentālajām ziņām: tūlītējas straujas kustības tirgū, kad tiek paziņoti jaunumi, un cenu korekcija, kad paziņotās izmaiņas sāk skart tirgu. Tātad, kas īsti notiek, kad Centrālās bankas paziņo par kvantitatīvo mīkstināšanu un kas notiek, kad to tiešām sāk pielietot tirgū?

Teorētiski, abi gadījumi rada vājākas valūtas, ja ņem vērā, ka apgrozībā tiek radītas jaunas valūtas vienības - palielināta inflācija -, paaugstinot piedāvājumu un pazeminot cenas. Tomēr, vai tas tiešām ir tas, kas notiek? Eiropa paziņoja par kvantitatīvo mīkstināšanu 22. janvārī. EUR/USD nokrita par 500 bāzes punktiem nākamo divu dienu laikā. Pagaidām kritums ir apstājies, bet ekonomisti diskutē par paritāti EUR/USD valūtu kurša.

Lielbritānija paziņoja par Kvantitatīvo mīkstināšanu 2009. gada martā. GBP/USD nokrita par 600 bāzes punktiem divās nedēļās, bet uzkāpa par 3300 punktiem nākošajos četrs mēnešos un svārstījās atlikušo gadu. ASV paziņoja par pirmo kvantitatīvās mīkstināšanas "raundu" 2008. gada decembrī. EUR/USD uzkāpa par 2000 bāzes punktiem nākamajā nedēļā, atgriezās līdz oriģinālajai cenai nākošajā mēnesī, bet pēc tam pusgadu cenas mierīgi auga un sāka svārstīties ar nogāzēm, kas atbilda cenu apstāšanās vietām, ko Federālo Rezervju sistēma ievēroja pirmajā ceturksnī, otrajā ceturksnī un trešajā ceturksnī.

Salīdzinot ar zeltu, ASV dolārs zaudēja vērtību visu laiku no 2007. gada līdz 2011. gadam, un kopš tā laika zelta cena lēnām pieaug. Japānas jaunais kvantitatīvās mīkstināšanas raunds sākās 2013. gada aprīlī, izraisot JPY kritumu par 900 punktiem attiecībā pret ASV dolāru, tomēr valūtu maiņas kurss stabilizējās nākamā pusotra gada laikā.

Kopumā pirmā reakcija ir pārdot valūtu, kurai ir paaugstināta inflācija, bet ar laiku tā atgūstas par spīti teorētiskajai loģikai. Pagaidām kvantitatīvā mīkstināšana statistiski pierāda sevi kā deflācijas cēloni Forex tirgos.

QE - secinājumi

Kvantitatīvās mīkstināšanas dati pasaulē tiek regulāri analizēti, un agresīvas monetārās stimulēšanas iznākums ir viss, bet ne pārliecinošs. Dažādas ekonomijas un to valūtas reaģēja dažādi kvantitatīvās mīkstināšanas tehnikām, ko pielietoja Centrālās bankas un galējo slēdzienu par rezultātiem nāksies skaidrot gadiem ilgi.

Lielākajā daļā valstu, kuras mēģināja kvantitatīvo mīkstināšanu, inflācija samazinājās un dažreiz tas pat noveda līdz deflācijai. Daudzas nācijas globālajā ekonomikā kopā iepludināja triljoniem dolāru. Attīstītās ekonomikas patiešām atguvās no industriju grūtībām, tomēr jaunradītā nauda aizceļoja arī aiz robežām, izveidojot starptautisku ekonomisko burbuli finanšu tirgos. Vai tas sprāgs? Kad tas sprāgs?

Labākais padoms šajā situācijā būtu pieskatīt tirgus, kā arī padziļināti izpētīt agresīvas monetārās politikas ietekmi uz ekonomiku, bet vienmēr atcerēties, ka ekonomika var attīstīties, ignorējot valūtas vērtības kritumus attiecībā pret to ierastajām vērtībām un pretēji. Apskatiet mūsu rakstu un pamācību sadaļu lai uzzinātu vairāk!

Tirdzniecība ar Demo kontu!

Vai zinājāt, ka Admiral Markets piedāvā tirdzniecību bezriska Demo kontā? Jā, izmēģiniet savas stratēģijas, vai iepazīstiet platformu, bez maksas un neriskējot ar savu naudu - Demo kontā! Varat piekļūt reāllaika tirgus cenām un atvērt darījumus ar virtuāliem līdzekļiem.

Forex Demo

Pilnveidojat savas zināšanas

Par Admiral Markets

Admiral Markets investīciju uzņēmumi, kuri darbojas zem Admiral Markets preču zīmes, ir vadošie tiešsaistes finanšu instrumentu tirdzniecības pakalpojumu sniedzēji un piedāvā Forex, indeksu, izejvielu, akciju, obligāciju un kriptovalūtu CFD tirdzniecības investīciju pakalpojumus.

Šis materiāls nav uzskatāms par personīgu piedāvājumu, ieteikumu vai aicinājumu pirkt vai pārdot jebkuru finanšu instrumentu. Tā kā apstākļi laika gaitā var mainīties, šāda tirgus analīze nevar tikt uzskatīta par uzticamu indikatoru šī brīža un nākotnes sniegumam. Pirms investīciju lēmumu pieņemšanas, aicinām konsultēties ar neatkarīgu finanšu padomnieku, lai pārliecinātos, ka izprotat saistītos riskus.